Jaunpils pils

Meklējot informāciju par Jaunpils pili, jau pirmie atrastie fakti bija pārsteigums -14.gs. pašā sākumā celta būve, viena no retajām Livonijas ordeņa pilīm, kas saglabājusies visnotaļ normālā paskatā. Divu domu nav - jābrauc! Vēlāk gan uzzinām, ka arī šī pils bijusi nopostīta, taču, tā kā dažādos avotos informācija atšķiras, tas vairs nešķiet tik būtiski - kad īsti tā atjaunota.

Ceļš līdz Jaunpilij ir samērā vienkāršs, ja neskaita izbraukšanu no Rīgas - sakarā ar ceļa remontdarbiem, pagrieziens uz Liepājas šoseju ir krietni sarežģītāk paveicams, kā parasti, taču saņemoties visu var. Un tad tik taisni, kamēr cauri Anneniekiem, tad Kaķeniekiem, un tad jau pagrieziens uz Bikstiem (varēja pagriezties arī agrāk, no Annneniekiem, kur ceļa norāde, taču braukt pa grants segumu īpaši nealkām). Lai arī sākumposmā it kā 1.šķiras ceļš (104) ir pamatīgi izdangāts, vēlāk tam nav ne vainas.

Pašu Jaunpils pili atrast vienkārši, jāseko norādei, un aiz pagrieziena - voila! - paveras arī skats uz pašu pili. Patiesi grandiozi - kalna galā, ezeru piekājē... Lai arī laika zobs manāmi iegrauzis, tomēr ne tik pamatīgi, lai sauktu pēc palīdzības. Tāda nedaudz citas pasaules, cita laika sajūta - iedomāties, ka pirms vairākiem simtiem gadu tur cilvēki dzīvojuši, strādājuši, mīlējuši.

Tā kā gida nav un nevajag, pils apskati sākam uz savu roku. Apejot apkārt, var aplūkot Jaunpils pagasta saimniecības, šķiet, lielākā daļa apkārtējo ēku varētu būt no bijušā pils kompleksa. Pašā pilī iemājojis muzejs (ieeja pieaugušajiem Ls 0,50, bērniem Ls 0,30) - divas nelielas telpas ar samērā bēdīgu ekspozīciju, kur vienuviet salikti piļu maketi, pāris artefakti, bērnu zīmējumi un Jaunpils apkaimes skolu, kā arī muižu apskats. Pa raksturīgi šaurām kāpnītēm var uzkāpt pusstāvu augstāk, tur - akvereļu izstāde vienkopus ar ražas svētku atribūtiku.

Pilī ir vairākas ieejas, kur durvis atvērtas - ejam, protams, ja vien gaisma atļauj, pagrabā tā arī nenokāpām .Toties noskaidrojām, ka pilī iespējams arī nakšņot, ar naktsmītņu piedāvājumu var iepazīties pils mājaslapā www.jaunpilspils.lv.Varot arī paēst. Turpat no pils pagalma ir ieeja pils krogā. Telpa ir neliela, uz aci vērtējot - pie esošajiem galdiem maksimums cilvēkiem 30 ir vietas, krēsli maziņi, bet ne neērti. Krogs strādā ik dienu līdz plkst. 18. Šoreiz gan mums nesanāca nobaudīt pavāru meistardarbus - bijām svētdienas pēcpusdienā, un gandrīz vairs nekā no ēdienkartē ieraugāmā virtuvē nebija atrodams. Pārējo vēl varēja pieciest, taču, tā kā uz vietas nebija pats iekārotākais viduslaiku našķis - grūbas ar lazdu riekstiem - , devāmies prom. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šī ēdināšanas ziņā varētu būt slikta vieta, vienkārši mums nepaveicās. Tā vietā atpakaļceļā iegriezāmies Aitiņlauvās - vietā ar lielisku virtuvi (medījumi!!!), kur veģetāriešiem un tiem, kam nepieņemami liekas izbāzti putni un dzīvnieki, nav, ko darīt.

Apkārt pilij ir parks, ja sausāks laiks, var kārtīgi izstaigāties, kā arī novērtēt 16.gs. baznīcu. Vērts paieties nedaudz atpakaļ pa ceļu - paveras lielisks skats uz pašu pils kompleksu.
Turklāt, šķiet, ka būtu vērts aizbraukt vasarā - tur darbojas vēstures rekonstrukcijas entuziasti, un tiem, kas vēlas uzzināt kaut nedaudz par dzīvi viduslaikos, varētu būt interesanti.

Muižas Vidzemes augstienē

Dodoties uz Latvijas augstāko virsotni Gaiziņu, ceļā iespējams aplūkot vairākas interesantas muižas - Vecpiebalgas muižu, Cirstu muižu un Jumurdas muižu.
Lai nokļūtu līdz Gaiziņam, izvēlējāmies ceļu Sigulda - Bērzkrogs - Vecpiebalga - Ērgļi.

Vecpiebalgas muiža atrodas nevis pašā Vecpiebalgā, bet gan Inešos, taču to atrast nav grūti - jāseko vien norādēm. Jāsaka, ka ēka nav īpaši pārsteidzoša, un pilnībā atbilst 19.gs. apbūves labākajām tradīcijām - turklāt tur īsti, ko darīt, nav, jo namā iekārtotas vairākas pašvaldības iestādes, kā arī frizētava. Var apmest nelielu loku pa parku, palūkoties uz atjaunoto strūklaku, tas arī viss.
Savulaik tajā vietā atradusies Vecpiebalgas viduslaiku pils bija - regulāra celtne ar dzīvojamo korpusu. 14.gs. un 15.gs. pils vairākkārt postīta jau 17.gs. pils nav tikusi izmantota, bet 18.gs.sāk. tā bija jau drupu stāvoklī. Savukārt pati Vecpiebalgas muiža pašreizējā vietā atrodas jau no 17.gs.2.puses. Sākotnēji iebraukšana tajā bija caur diviem vārtiem pagalma stūros. Pie ceļa ir klēts un kūts, bet tām pretī pils. Pārējās saimniecības ēkas būvētas vienā malā, tai skaitā, arī ūdenstornis. 19.gs.2.pusē uzcelti jauni iebraucamie vārti starp klēti un kūti. (informācija un dati no pilis.lv)

Nākamā - Cirstu muiža. Lai arī vizuāli šķiet kā no viduslaikiem palikusi, tomēr izskats ir maldinošs - ēka celta 1896.gadā, par ko arī liecina ģerbonis virs galvenās ieejas. Turklāt nams 1905.gadā ir dedzis, kā jau vairākas kungu mājas ap šo laiku, atjaunots divdesmitajos gados, kad tur iekārtota skola. Tagad muiža, ja arī nav savā labākajā stāvoklī, tomēr tiek pamazām atjaunota, tajā notikusi arī filmas "Tumšie brieži" uzņemšana. Staigājot pa muižas apkaimi, vērts īpašu uzmanību pievērst ūdenstornim - tur savulaik atradusies arī bibliotēka, taču tagadējie apsaimniekotāji plānojot ierīkot pirti.

Jumurdas muižu var atrast pēc norādes, vien uzmanīgi jāskatās, lai grants ceļa putekļos to ieraudzītu. Muižas vecajās telpās iekārtota viesnīca, kuras piedāvājumu gan neizmantojām (var apskatīt www.jumurda.lv), teritorijā manāmas samērā krāšņas drupas, kā arī ūdenstornis. Kā vēlāk uzzinājām, netālu esot arī bijusī kungu māja, kur tagad mitinoties pagasta pašvaldība, taču mums to uziet neizdevās - kas nozīmē vien to, ka dodoties tālākā ceļā, vērts ne vien paļauties uz karti, bet arī pavākt vairāk informācijas.

Doles salas muiža

Ne vienmēr, lai lieliski atpūstos un paelpotu svaigu gaisu, jābrauc vai simts kilometru no Rīgas - reizēm arī tepat netālu var atrast vietas, kas piemērotas rimtai svētdienas pastaigai. Piemēram, Doles muiža, kas atrodas Daugavas muzeja teritorijā.

Muzeju atrast ir patiešām vienkārši - uzbraucot augšā uz HES uzbēruma, atliek vien sekot ceļa norādēm, un pēc dažiem km iebraucam palielā stāvvietā. Pārsteigums - lai arī bijām domājuši, ka šī nudien būs nomaļa vieta, cilvēku netrūkst. Ieejas biļetes cena muzeja teritorijā ir ļoti draudzīga - trijatā samaksājam Ls 1,40 (vai 1,60? precīzi neatceros), un viss parks ir mūsu rīcībā.

Galvenais, kā dēļ atbraucām - protams, 1898.gadā celtā muižas ēka. "Neuzraujaties" uz daudzviet atrodamajām bildēm, kur muižas ēka krāsota sarkani balta - tas bija sen, un vairs nav taisnība, tagad ēka atguvusi oriģinālo dzeltenīgo krāsojumu. Namā iekārtota muzeja ekspozīcija, kur var izsekot notikumiem Doles salas apkaimē no mūsu ēras pirmsākumiem līdz pavisam nesenām dienām. Viss par muzeju: www.daugavasmuzejs.lv

Pēc muzeja apskates var izmest loku pa parku, kā arī nokāpt lejā pie Daugavas, cerībā ieraudzīt solītos dolomīta atsegumus. Mums neizdevās - krūmu ka biezs. Tāpat var izstaigāt brīvdabas muzeja zvejnieku sētu, tur izvietotas ēkas, kas atvestas no Doles salas tagad appludinātā gala. Ja uz vietas būs gide, var arī tikt mājā iekšā. Un turpat blakus vairākas šūpoles, kur droši var sajusties kā bērna prātā :)

Tie, kuri uz Doles salas muzeju brauc vasarā, kad silts, nevis septembra sākuma aukstajos vējos, droši var ņemt līdzi piknika grozu - ir speciālas ugunskuriem paredzētas vietas. Taču mums šoreiz bija jāizvēlas ieturēties telpās, tādēļ atpakaļ ceļā uz Rīgu iegriezāmies "Visdaros". Nepretencioza ēstuve, virtuve laba, cenas - normas robežās. Nospriedām, ka labāk jau būtu bijis ārā sēdēt, jo iekšā nedaudz nomācoša šaurības sajūta, taču tas vējš...

Bauskas pilis un muižas

Kurš gan nav bijis Rundālē, vai vismaz dzirdējis par to? Nolēmām arī šogad aizejošās vasaras pēdējās dienās iegriezties Rundāles pilī, galvenokārt jau rožu dārza dēļ. Taču, lai dzīve neliktos tik skaista un sakārtota, nolēmām apmeklēt vēl pāris vēstures liecības, par kurām tā pamazāk dzirdēts, un kuru dēļ maršruts īpaši nebija jāmaina.

Pirmās pieturvietas - Kaucmindes un Bornsmindes muižas atrodas uz tā paša ceļa, pa kuru dodas uz Pilsrundāli (vietu, kur atrodas Rundāles pils). Lai ieraudzītu Kaucmindes muižas gaišo atmiņu mūžīgo starojumu, pie ciematiņa ar tikpat spožu nosaukumu "Saulaine" jāiegriežas iekšā pa kreisi, pēc tam vēlreiz pa kreisi, un tad jau varēs redzēt cauri krūmiem milzu muižu. Jāpārbrauc pāri tiltiņam, nesamulstot dēļ vietējiem saulesbrāļiem, un skatam paveras aizgājušas greznības joprojām krāšņās paliekas. Kaucmindes pirmsākumi saistās ar 1469.gadu, taču patlaban aplūkojamā pils tapusi ap 1870gadu, kad tā bijusi fon Pālenu dzimtas īpašumā. Vien pagājušā gadsimta sākumā ēkas apvienotas vienotā puslokā un izveidotas caurbrauktuves.
Beidzoties muižniecības varenībai, pag.gs. 20. - 30.gados pilī izveidota mājturības skola - vai gan kāds nav dzirdējis par katra nama lepnumu, brašajām kaucmindietēm?
Tiesa gan, tagad ēka ir bēdīgā stāvoklī. Vienā spārnā iekārtojies bērnudārzs, otrā - veikaliņš, taču centrālā daļa ir pussagruvusi, īpaši tas redzams no parka puses. Parkā dzīvās radības netrūkst, tur sastopamas gan vardes, gan zalktis, tālāk ir lazdas, kur var pa kādam riekstam atrast.

Tālāk dodamies uz Bornsmindi - lai to atrastu, pie norādes "Ziedoņi" jāpagriežas pa labi, pēc tam T-veida krustojumā nedaudz pa kreisi. Tur būs autobusu pietura, jāgriežas pa labi, jo, kā pārbaudījām, vietējie iedzīvotāji pat nezina par Bornsmindes muižas eksistenci. Arī šo namu laiks un cilvēki nav saudzējuši, cik var spriest, 19.gs. pārbūvētajā baltajā ēkā vēl padomju laikā bijusi dārzkopības skola, par to arī liecina siltumnīcu paliekas, taču tagad viss kluss un pamests, pazudušas arī čuguna lauvas pie ieejas. Ja ir vēlēšanās pastaigāties, var doties dziļāk parkā. Ja dodas pa Lielupes krastu uz kreiso pusi, pretējā upes krastā var redzēt dolomīta atsegumus un Jumpravmuižas mākslīgās pilsdrupas.

Pēc drupām noteikti jāpārliecinās, ka viss nebūt nav tik slikti, un ir pilis, par kurām rūpējas - dodamies beidzot uz Rundāli. Tā kā klāt jau izsalkums, iegriežamies nesen atjaunotajā Baltajā mājā (ja atmiņa neviļ, pagājušogad tā vēl atvērta nebija) - lai arī nedaudz jāuzgaida, jo cilvēku ir daudz, atnestais ēdiens ir tiešām garšīgs un porcijas milzīgas. Nolemjam, ka pili no iekšpuses neskatīsimies, izstaigāsim vien parku. Un šī pastaiga ir lieliska - parks aug un attīstās, un rodas ideja - vismaz reizi vasarā ik gadu aizbraukt līdz Rundālei, lai palūkotos, kas no jauna uzcelts un iestādīts. Un, protams, samīļotu mincīti, kurš, šķiet, Zaļajā teātrī nolikts, lai "strādātu par kaķi" - viens no draudzīgākajiem strīpaiņiem, kādi satikti. Viss par pili un tās dārzu: www.rundale.net

Nāk virsū jau vakars, taču vēl plānā apmeklēt Mežotnes pili, kā arī pa ceļam uz to atrodamās Jumpravmuižas mākslīgās pilsdrupas, ko redzējām no krasta otras puses. Braucam atpakaļ, cauri Bauskai, uzreiz pēc tilta nogriežamies pa kreisi.
Lai tiktu Jumpravmuižas parkā, jānogriežas pie norādes uz kapiem, tad jābrauc lejā, un vai nu jāiet pa upes krastu no pļavas, vai arī pirms tam krustojumā jāpagriežas pa labi. Izvēlamies pirmo, taču nobīstamies, vai mašīna izbrauks, tādēļ mēģinām pa ceļu. Vārtiņi ir aizslēgti, taču vietējā saimniece parāda ceļu - garām govju ganībām var iziet uz parku, tiesa gan, īpaši legāli tas nav, jo Jumpravmuižas parks tagad ir privātīpašums, un visur izliktas brīdinājuma zīmes par niknu suni. Uzreiz aiz ganībām pa kreisi, pa ceļam aplūkojam senus dzimtas kapus, un tur jau ir dīvainās pseidopilsdrupas. Var nokāpt lejā pie upes, palūkojot krasta apsegumus.

Galapunkts - Mežotne. Pils ir salīdzinoši vienkārša, parks arī, bet varbūt tas vien mūsu nogurums, kas vairs neļauj novērtēt atjaunoto vietu. Pasēžam uz soliņa Lielupes malā, otrā krastā redzams arī senais Mežotnes pilskalns, un tad jau mājupceļš.

No Lielvārdes līdz Koknesei

Ja ir vēlēšanās izbraukt ārpus Rīgas, taču negribas meklēt kartē dažādas nostūros paslēptas muižiņas un pilis, var doties pa Daugavpils šoseju "uz leju"- pat īpaši nenogriežoties no galvenā ceļa, ir iespējams aplūkot interesantas vietas.
Vajadzētu rēķināties, ka ceļa remontdarbu dēļ uz priekšu nevarēs tikt tik raiti, kā gribētos - taču, ja mašīnā laba kompānija un tikpat laba mūzika, arī korķi ir paciešami, tāpat kā visi autobraucēji, kuri savas vēlmes par piecām minūtēm ātrāk nonākt galapunktā dēļ, gatavi pārkāpt vai visus iespējamos ceļu satiksmes noteikumus.

Pirmā pieturvieta - Uldevena pils Lielvārdē, Rembates parkā. Viegli ieraugāma no šosejas, atliek vien nogriezties pa labi. "Īstenie vēstures pazinēji", iespējams, par šo veidojumu rauks degunus - ir jau, ir sava veida Disnejlenda. Uldevena koka pils ir mākslīgs veidojums - Agris Liepiņš, pazīstams arī kā mākslinieks un karikatūrists, mēģinājis uzcelt no jauna 13 gs. senlatviešu koka pili. Mums, paveicās - par gidu piestrādāja pats saimnieks. "Noplēsis" no katra Ls 2, viņš sniedza ironijas pilnu ieskatu senlatvijas vēsturē, lai arī ar nelielām neprecizitātēm - tomēr interesanti. Ieteikums - nevilkt augstpapēžu apavus, pretējā gadījumā pa žogiem un kāpnēm neizstaigāt.
Blakus koka sētai - Putnu dārzs, kur iespējams redzēt vairākus interesantus radījumus - dažnedažādākās vistas, trušus, apskatāmas ir pat jūras cūciņas un fretkas! Pieaugušajiem - Ls 1,20 no sejas. Ja nu gadījumā zvēru izrādītāja ekskursijas beigās pajautā - "Vai grāmatas lasāt?", labāk uzreiz atbildēt, ka visi sirgstat ar disleksiju - protams, ja vien nevēlaties iegādāties kādu lubeni par piecīti.

Braucot iekšā Lielvārdē, nākamais apskates objekts, protams, Lielvārdes pilsdrupas. Parkā ieeja - simboliski 20 santīmi, par kuriem iespējams izstaigāt takas, aplūkot, šķiet, astoņdesmitajos tapušus mākslas objektus. Mūsu mērķis - pilsdrupas. Tās, izrādās, nav plašas, taču nospriežam, ka sešiem ordeņbrāļiem pilnīgi pietiekama izmēra namiņš. Cilvēki, labu gribēdami, mēģinājuši tās iekonservēt, vien tā rezultātā sanācis mulsinošs seno laiku akmeņu un mūsdienu ķieģeļu mistrojums, virs dažas sienas slejas pat dakstiņu jumtiņš!

Dodamies tālāk, un pamazām secinām, ka pie konkrētā ceļa ar ēstuvēm ir bēdīgi. Ieraugām ceļa kreisajā pusē daudzsološa paskata ēstuvi "Klidziņa". Taču, uzkāpjot pa kāpnēm un saprotot, ka nāksies ēst gandrīz vai veikalā, apetīte pazūd. Braucam tālāk, ceļabiedri tā izsalkuši, ka doma par kroga meklēšanu Koknesē tiek atmesta. Ceļa labajā pusē - "Ragāļu krogs". Lai arī no šī "kroga"( ieskrietuves? ēdnīcas?) gribu bēgt prom, ceļabiedri ir pārāk izsalkuši. Un, jāsaka, vismaz ēdiens bija garšīgs, un nemaz ne dārgs.

Visbeidzot - galamērķis, Kokneses pilsdrupas. Protams, protams, kāzu laiks vēl nav beidzies, tā nu iekarojam bīskapa pils paliekas kāzu muzikantu pavadījumā. Ieejas biļetes cenu neatceros, bet nu zem lata. Koknese slejas virs Daugavas un Pērses, un mulsina apziņa, ka tas vien tagad tā - pirms HES uzcelšanas pils bijusi kalna galā... Skaista vieta, īpaši, ja spīd saule, kas rosina pārdomas par aizgājušajiem laikiem.

Klāt jau vakars, dodamies mājup, tādēļ izpaliek iegriešanās Aizkraukles pilsdrupās.

Bīriņu pils: kāzinieku paradīze

Braucot pa Valmieras šoseju, pie Raganas nogriežamies uz Bīriņiem, un jau pēc aptuveni desmit minūtēm esam pie Bīriņu pils. Diemžēl pie biļešu kases izrādās, ka pilī šodien mēs netiksim, jo ir augusta otrā puse, un ir kāzu laiks - pilī jau tiekot klāti galdi jaunajam pārim. Kā vēlāk izrādās, Bīriņu pils patiešām ir iemīļota kāzinieku vieta, par ko liecina vairākas īpašas vietas pils apkārtnē. Arī pils fasāde, acīmredzot, šī iemesla dēļ ir rozā krāsā (joks, protams!) . Dodoties pils virzienā, blakus ezeram var redzēt sarkanu ķieģeļu lapeni ar baltu jumtu, kur, visticamāk, arī notiek laulības ceremonija - vai vismaz kādas īpašas izdarības par godu jaunlaulātajiem. Pils parkā ir Mīlestības ozols, kura zari ir pilni ar svaigi laulāto iekārtiem zvaniņiem. Kāda ir šīs tradīcijas nozīme, tā arī nenoskaidrojām. Vēl jaunlaulātajiem ir iespēja izbraukt grezni izpušķotos ratos. Tās ir lietas, ko mēs novērojām attiecībā uz kāzu norisi Bīriņu pilī.

Parks sadalīts vairākās takās, kas katra aizved uz īpašu mērķi. Izvēlamies doties uz Eņģeļkalnu. Pa ceļam var iegriezties Putnu dārzā, kur no koka izgrebti spārnaiņi gaida viesus, kā arī ielīst cilvēka izmēram pielāgotā strazdu būrī. Un tad jau klāt Eņģeļkalns, to grezno kokā grieztu eņģeļu skulptūras, katrs no tiem vismaz divu vīru augumā. Tālāk var doties lejup pa nogāzi, kur pēc meža ceļa skatienam paveras Mīlestības saliņa. Vērts arī pievērst uzmanību ūdeņiem - lai arī tagad tās ir aizaugušas, baisa paskata plančkas, agrāk tur vijies dīķu loks.

Teritorija pastaigām ir diezgan liela, un, ja māc šaubas par savu enerģijas daudzumu, ir iespēja apskatīt parku sēžot mugurā zirgam vai ponijam. Un vēl daudzas jo daudzas labierīcības, ko lietus un laika trūkuma dēļ tā arī neapskatījām un nenovērtējām, tāpēc šī nu ir vieta, kurā būs jāiegriežas vēlreiz.

Atsevišķi pieminēšu pils parkā atrodamās kapenes. Ne visiem šāda lieta šķitīs saistoša, tomēr kapenes ir grandiozas, un kādreiz ir bijušas arī ļoti skaistas. Kādreiz, jo šobrīd tās ir bēdīgā stāvoklī, un tikai pēc atsevišķām smalkajām detaļām var stādīties priekšā, cik greznas tās ir bijušas.

Priekšstatu par pili esam guvuši, taču šoreiz ir laicīgi jādodas prom. Lai netraucētu kāziniekiem, šoreiz Bīriņu pils restorāna vietā atceļā uz Rīgu dodamies paēst pusdienas Raganas Ķēķī, turpat pie Valmieras šosejas.

Mājaslapa: www.birinupils.lv




View Larger Map