svētdiena, 2008. gada 21. septembris

Doles salas muiža


Ne vienmēr, lai lieliski atpūstos un paelpotu svaigu gaisu, jābrauc vai simts kilometru no Rīgas - reizēm arī tepat netālu var atrast vietas, kas piemērotas rimtai svētdienas pastaigai. Piemēram, Doles muiža, kas atrodas Daugavas muzeja teritorijā.

Muzeju atrast ir patiešām vienkārši - uzbraucot augšā uz HES uzbēruma, atliek vien sekot ceļa norādēm, un pēc dažiem km iebraucam palielā stāvvietā. Pārsteigums - lai arī bijām domājuši, ka šī nudien būs nomaļa vieta, cilvēku netrūkst. Ieejas biļetes cena muzeja teritorijā ir ļoti draudzīga - trijatā samaksājam Ls 1,40 (vai 1,60? precīzi neatceros), un viss parks ir mūsu rīcībā.

Galvenais, kā dēļ atbraucām - protams, 1898.gadā celtā muižas ēka. "Neuzraujaties" uz daudzviet atrodamajām bildēm, kur muižas ēka krāsota sarkani balta - tas bija sen, un vairs nav taisnība, tagad ēka atguvusi oriģinālo dzeltenīgo krāsojumu. Namā iekārtota muzeja ekspozīcija, kur var izsekot notikumiem Doles salas apkaimē no mūsu ēras pirmsākumiem līdz pavisam nesenām dienām. Viss par muzeju: www.daugavasmuzejs.lv

Pēc muzeja apskates var izmest loku pa parku, kā arī nokāpt lejā pie Daugavas, cerībā ieraudzīt solītos dolomīta atsegumus. Mums neizdevās - krūmu ka biezs. Tāpat var izstaigāt brīvdabas muzeja zvejnieku sētu, tur izvietotas ēkas, kas atvestas no Doles salas tagad appludinātā gala. Ja uz vietas būs gide, var arī tikt mājā iekšā. Un turpat blakus vairākas šūpoles, kur droši var sajusties kā bērna prātā :)

Tie, kuri uz Doles salas muzeju brauc vasarā, kad silts, nevis septembra sākuma aukstajos vējos, droši var ņemt līdzi piknika grozu - ir speciālas ugunskuriem paredzētas vietas. Taču mums šoreiz bija jāizvēlas ieturēties telpās, tādēļ atpakaļ ceļā uz Rīgu iegriezāmies "Visdaros". Nepretencioza ēstuve, virtuve laba, cenas - normas robežās. Nospriedām, ka labāk jau būtu bijis ārā sēdēt, jo iekšā nedaudz nomācoša šaurības sajūta, taču tas vējš...

trešdiena, 2008. gada 17. septembris

Bauskas pilis un muižas


Kurš gan nav bijis Rundālē, vai vismaz dzirdējis par to? Nolēmām arī šogad aizejošās vasaras pēdējās dienās iegriezties Rundāles pilī, galvenokārt jau rožu dārza dēļ. Taču, lai dzīve neliktos tik skaista un sakārtota, nolēmām apmeklēt vēl pāris vēstures liecības, par kurām tā pamazāk dzirdēts, un kuru dēļ maršruts īpaši nebija jāmaina.

Pirmās pieturvietas - Kaucmindes un Bornsmindes muižas atrodas uz tā paša ceļa, pa kuru dodas uz Pilsrundāli (vietu, kur atrodas Rundāles pils). Lai ieraudzītu Kaucmindes muižas gaišo atmiņu mūžīgo starojumu, pie ciematiņa ar tikpat spožu nosaukumu "Saulaine" jāiegriežas iekšā pa kreisi, pēc tam vēlreiz pa kreisi, un tad jau varēs redzēt cauri krūmiem milzu muižu. Jāpārbrauc pāri tiltiņam, nesamulstot dēļ vietējiem saulesbrāļiem, un skatam paveras aizgājušas greznības joprojām krāšņās paliekas. Kaucmindes pirmsākumi saistās ar 1469.gadu, taču patlaban aplūkojamā pils tapusi ap 1870gadu, kad tā bijusi fon Pālenu dzimtas īpašumā. Vien pagājušā gadsimta sākumā ēkas apvienotas vienotā puslokā un izveidotas caurbrauktuves.
Beidzoties muižniecības varenībai, pag.gs. 20. - 30.gados pilī izveidota mājturības skola - vai gan kāds nav dzirdējis par katra nama lepnumu, brašajām kaucmindietēm?
Tiesa gan, tagad ēka ir bēdīgā stāvoklī. Vienā spārnā iekārtojies bērnudārzs, otrā - veikaliņš, taču centrālā daļa ir pussagruvusi, īpaši tas redzams no parka puses. Parkā dzīvās radības netrūkst, tur sastopamas gan vardes, gan zalktis, tālāk ir lazdas, kur var pa kādam riekstam atrast.

Tālāk dodamies uz Bornsmindi - lai to atrastu, pie norādes "Ziedoņi" jāpagriežas pa labi, pēc tam T-veida krustojumā nedaudz pa kreisi. Tur būs autobusu pietura, jāgriežas pa labi, jo, kā pārbaudījām, vietējie iedzīvotāji pat nezina par Bornsmindes muižas eksistenci. Arī šo namu laiks un cilvēki nav saudzējuši, cik var spriest, 19.gs. pārbūvētajā baltajā ēkā vēl padomju laikā bijusi dārzkopības skola, par to arī liecina siltumnīcu paliekas, taču tagad viss kluss un pamests, pazudušas arī čuguna lauvas pie ieejas. Ja ir vēlēšanās pastaigāties, var doties dziļāk parkā. Ja dodas pa Lielupes krastu uz kreiso pusi, pretējā upes krastā var redzēt dolomīta atsegumus un Jumpravmuižas mākslīgās pilsdrupas.

Pēc drupām noteikti jāpārliecinās, ka viss nebūt nav tik slikti, un ir pilis, par kurām rūpējas - dodamies beidzot uz Rundāli. Tā kā klāt jau izsalkums, iegriežamies nesen atjaunotajā Baltajā mājā (ja atmiņa neviļ, pagājušogad tā vēl atvērta nebija) - lai arī nedaudz jāuzgaida, jo cilvēku ir daudz, atnestais ēdiens ir tiešām garšīgs un porcijas milzīgas. Nolemjam, ka pili no iekšpuses neskatīsimies, izstaigāsim vien parku. Un šī pastaiga ir lieliska - parks aug un attīstās, un rodas ideja - vismaz reizi vasarā ik gadu aizbraukt līdz Rundālei, lai palūkotos, kas no jauna uzcelts un iestādīts. Un, protams, samīļotu mincīti, kurš, šķiet, Zaļajā teātrī nolikts, lai "strādātu par kaķi" - viens no draudzīgākajiem strīpaiņiem, kādi satikti. Viss par pili un tās dārzu: www.rundale.net

Nāk virsū jau vakars, taču vēl plānā apmeklēt Mežotnes pili, kā arī pa ceļam uz to atrodamās Jumpravmuižas mākslīgās pilsdrupas, ko redzējām no krasta otras puses. Braucam atpakaļ, cauri Bauskai, uzreiz pēc tilta nogriežamies pa kreisi.
Lai tiktu Jumpravmuižas parkā, jānogriežas pie norādes uz kapiem, tad jābrauc lejā, un vai nu jāiet pa upes krastu no pļavas, vai arī pirms tam krustojumā jāpagriežas pa labi. Izvēlamies pirmo, taču nobīstamies, vai mašīna izbrauks, tādēļ mēģinām pa ceļu. Vārtiņi ir aizslēgti, taču vietējā saimniece parāda ceļu - garām govju ganībām var iziet uz parku, tiesa gan, īpaši legāli tas nav, jo Jumpravmuižas parks tagad ir privātīpašums, un visur izliktas brīdinājuma zīmes par niknu suni. Uzreiz aiz ganībām pa kreisi, pa ceļam aplūkojam senus dzimtas kapus, un tur jau ir dīvainās pseidopilsdrupas. Var nokāpt lejā pie upes, palūkojot krasta apsegumus.

Galapunkts - Mežotne. Pils ir salīdzinoši vienkārša, parks arī, bet varbūt tas vien mūsu nogurums, kas vairs neļauj novērtēt atjaunoto vietu. Pasēžam uz soliņa Lielupes malā, otrā krastā redzams arī senais Mežotnes pilskalns, un tad jau mājupceļš.

svētdiena, 2008. gada 7. septembris

No Lielvārdes līdz Koknesei

Ja ir vēlēšanās izbraukt ārpus Rīgas, taču negribas meklēt kartē dažādas nostūros paslēptas muižiņas un pilis, var doties pa Daugavpils šoseju "uz leju"- pat īpaši nenogriežoties no galvenā ceļa, ir iespējams aplūkot interesantas vietas.
Vajadzētu rēķināties, ka ceļa remontdarbu dēļ uz priekšu nevarēs tikt tik raiti, kā gribētos - taču, ja mašīnā laba kompānija un tikpat laba mūzika, arī korķi ir paciešami, tāpat kā visi autobraucēji, kuri savas vēlmes par piecām minūtēm ātrāk nonākt galapunktā dēļ, gatavi pārkāpt vai visus iespējamos ceļu satiksmes noteikumus.

Pirmā pieturvieta - Uldevena pils Lielvārdē, Rembates parkā. Viegli ieraugāma no šosejas, atliek vien nogriezties pa labi. "Īstenie vēstures pazinēji", iespējams, par šo veidojumu rauks degunus - ir jau, ir sava veida Disnejlenda. Uldevena koka pils ir mākslīgs veidojums - Agris Liepiņš, pazīstams arī kā mākslinieks un karikatūrists, mēģinājis uzcelt no jauna 13 gs. senlatviešu koka pili. Mums, paveicās - par gidu piestrādāja pats saimnieks. "Noplēsis" no katra Ls 2, viņš sniedza ironijas pilnu ieskatu senlatvijas vēsturē, lai arī ar nelielām neprecizitātēm - tomēr interesanti. Ieteikums - nevilkt augstpapēžu apavus, pretējā gadījumā pa žogiem un kāpnēm neizstaigāt.
Blakus koka sētai - Putnu dārzs, kur iespējams redzēt vairākus interesantus radījumus - dažnedažādākās vistas, trušus, apskatāmas ir pat jūras cūciņas un fretkas! Pieaugušajiem - Ls 1,20 no sejas. Ja nu gadījumā zvēru izrādītāja ekskursijas beigās pajautā - "Vai grāmatas lasāt?", labāk uzreiz atbildēt, ka visi sirgstat ar disleksiju - protams, ja vien nevēlaties iegādāties kādu lubeni par piecīti.

Braucot iekšā Lielvārdē, nākamais apskates objekts, protams, Lielvārdes pilsdrupas. Parkā ieeja - simboliski 20 santīmi, par kuriem iespējams izstaigāt takas, aplūkot, šķiet, astoņdesmitajos tapušus mākslas objektus. Mūsu mērķis - pilsdrupas. Tās, izrādās, nav plašas, taču nospriežam, ka sešiem ordeņbrāļiem pilnīgi pietiekama izmēra namiņš. Cilvēki, labu gribēdami, mēģinājuši tās iekonservēt, vien tā rezultātā sanācis mulsinošs seno laiku akmeņu un mūsdienu ķieģeļu mistrojums, virs dažas sienas slejas pat dakstiņu jumtiņš!

Dodamies tālāk, un pamazām secinām, ka pie konkrētā ceļa ar ēstuvēm ir bēdīgi. Ieraugām ceļa kreisajā pusē daudzsološa paskata ēstuvi "Klidziņa". Taču, uzkāpjot pa kāpnēm un saprotot, ka nāksies ēst gandrīz vai veikalā, apetīte pazūd. Braucam tālāk, ceļabiedri tā izsalkuši, ka doma par kroga meklēšanu Koknesē tiek atmesta. Ceļa labajā pusē - "Ragāļu krogs". Lai arī no šī "kroga"( ieskrietuves? ēdnīcas?) gribu bēgt prom, ceļabiedri ir pārāk izsalkuši. Un, jāsaka, vismaz ēdiens bija garšīgs, un nemaz ne dārgs.

Visbeidzot - galamērķis, Kokneses pilsdrupas. Protams, protams, kāzu laiks vēl nav beidzies, tā nu iekarojam bīskapa pils paliekas kāzu muzikantu pavadījumā. Ieejas biļetes cenu neatceros, bet nu zem lata. Koknese slejas virs Daugavas un Pērses, un mulsina apziņa, ka tas vien tagad tā - pirms HES uzcelšanas pils bijusi kalna galā... Skaista vieta, īpaši, ja spīd saule, kas rosina pārdomas par aizgājušajiem laikiem.

Klāt jau vakars, dodamies mājup, tādēļ izpaliek iegriešanās Aizkraukles pilsdrupās.